Tā sildās Flandrijā
Posted By Jeva Karabeško on 2012. gada 9. februāris
Barga ziema saldē Eiropu. Aizvakar mana kaimiņiene Mia sūdzējās: -4 grādi tas jau nu tā kā pa daudz. Mēs nēesam pieraduši pie tāda aukstuma. Jādomā, kā iekartot guļvietu dzīvojamā istabā, tev ir lieks guļammaiss?”.
Pirmo mājokli pāris gadus atpakaļ īrēšanai mēs izvēlējamies vasaras vidū. Apskatījām, patika, izīrējām. Tad pienāca rudens, ārā palika vēss un mums nācās iepazīties ar apkures īpatnībām šaizemē. Neapgalvošu, ka visās Flandrijas mājās ir tā, bet tajās, kuras mēs apmeklējām izskatījās līdzīgi. Parasti mājai ir divi vai trīs stāvi (trešais – mansarda stāvs). Pirmajā stāvā atrodas dzīvojamā istaba, virtuve, tā saucamā „veļas mazgājamā istaba” un varbūt vēl kabinets. Šīm telpām parasti ir apkure. Tājā Flandrijas galā, kurā mēs dzīvojam, vispopulāraka ir gāzes apkure. Īpatnība tāda, ka tā var būt nevis viena sistēma, bet katrs „radiātors” vajadzības gadījumā tiek ieslēgts atsevišķi. Tāpēc ir svarīgas siltuma saglabāšanai arī cieši pieguļošas durvis. Piemēram, ja ej strādāt kabinetā – ieslēdz apkuri un pec 15 minūtēm strādā siltā telpā. Ej prom no kabineta – izslēdz apkuri un piever durvis. Dzīvojamā istabā, kura parasti ir vislielākā telpa mājā, parasti atrodās arī gāzes kamīns. Un turpat var atrasties arī… malkas kamīns. Katram gadījumam. Mias pirmais stāvs apsildās ar gāzes katlu un vēl, vajazības gadījumā ar krāsniņu. Dzīvojamā istaba ir vienīgā istaba, kurā apkure darbojās arī naktī – sanāk tāds siltuma centrs mājoklī.
Guļamistabas parasti atrodās otrajā stāvā un apkures tajās nav nekādas. Tās tiek apsildītas vienkārši atverot durvis uz ļaujot plūst siltajam gaisam no dzīvojamās istabas pa kāpņu telpu uz augšu. Vietējiē iedzīvotaji ir pieraduši gulēt neapkurināmās istabās, kurās temperatūra ziemas laikā var būt diezgam zema, ap 12 grādiem.
„Mia, nav auksti gulēt tik vēsā istabā?”, jautāju drebinādāmās. Atbilde vienkārša – „Uzvelc siltas zeķes un uzsedz vairāk segas!” un tad piebilst šķelmīgi uzsmaidīdams „Galu galā ir jau arī vēl vīrs…”. Nu jā. Decembrī lasīju bērniem grāmatiņu par vietējo Sinta Klāsu (Salaveci). Tur Sinta Klāss, apslimis, ierodās ar dāvanām pie bērna, bet bērna gultiņā nav! Kāpec nav? Tāpēc ka gūlēt aukstumā vienam ir auksti un bērns guļ vienā gultā ar vecmāmiņu! (Bērnu guļamistabas arī netiek apkurinātas, protams). Un ko vecmāmiņa? Vecmāmiņa padzirdīja Sinta Klāsu ar karstu tēju un piedāvāja pasīldīties. Zem segas.
Otrajā gadā mēs jau bijām gudrāki. Sapirkām siltu apakšveļu gulēšanai, aizlīmējām logus, lai nepūš, iegādājamies pāris elektriskos sildītājus. Ja tā māja būtu mūsu, noteikti apmainītu vēl logus, ieliktu dubultus. „Priekš kam”, saka Mia, „Ziema tak nav tik gara!”.
Vai esat dzirdējuši flāmu valodu? Tajā ir tādas īpatnējas skaņas, kuras līdz ziemas iestāšanai es nekādi nevarēju atveidot. Pēc pirmajām naktīm vēsajā guļamistabā uzreiz sanāca pareizie „gheeee” un „ kheee”…
Comments